Jojobas eļļu iegūst, spiežot Ķīnas simondsijas (jojobas) sēklas, ko dažreiz dēvē arī par tuksneša riekstu. Lai gan to sauc par Ķīnas, tā nav cēlusies no šīs valsts. Tie ir mūžzaļa, ilgmūžīga krūma augļi, kas sasniedz aptuveni 3 m augstumu un tiek audzēti galvenokārt Meksikā, Arizonā, Izraēlā, Austrālijā, Argentīnā, Peru un Indijā, t.i., siltos reģionos. Sēklas ir aptuveni 10 līdz 15 mm garas un pēc formas atgādina ozolzīli.

Pateicoties tās ķīmiskajam sastāvam, tā praktiski nesarūgst un, pareizi uzglabājot, tai ir ilgs glabāšanas laiks. Jojobas eļļu bieži dēvē par eļļu, taču no ķīmiskā viedokļa tā drīzāk ir vasks, lai gan istabas temperatūrā tā ir šķidra. Tā ir dzidra un zeltaini dzeltenā krāsā. Tai ir neitrāla smarža, tāpēc to bieži izmanto maisījumu veidošanā ar ēteriskajām eļļām. UV faktors 4. To izmanto kosmētikā un masāžās. Tā ir piemērota jebkura veida ādai. Tā ļoti labi klājas, tai ir lieliska uzsūkšanās spēja un uz ādas tā atstāj patīkamu zīdainu matētu efektu, āda paliek maiga un elastīga.

Šo eļļu senatnē izmantoja indiāņi, īpaši apači. Indiāņu sievietes to izmantoja, lai atvieglotu dzemdības un atbalstītu rētu dziedināšanu un ādas izlīdzināšanu.

Netiek izmantota kā pārtika.

Sastingšanas punkts ir aptuveni 12 °C.

Tilpuma blīvums pie 20 °C ir aptuveni 0,864 g/cm3.

Galvenās sastāvdaļas: vaski no garo ķēžu (18–22) taukskābēm un spirtiem, taukskābes – galvenokārt gadoleīnskābe (C20:1) aptuveni 70%, erukskābe (C22:1) aptuveni 15% un oleīnskābe (C18:1) aptuveni 12%, vitamīni, lecitīns.

Čehu botāniskais nosaukums: Jojoba čínská
Angļu nosaukums: Jojoba
Latīņu nosaukums: Simmondsia chinensis
Izcelsmes valsts: Indija